„Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks?”
„Šodien daudz kas ir jādara un daudz kas ir jāpasaka atklāti. Arī reāli darbi ir jādara! Mēs esam izlējuši tik daudz asiņu un asaru. Esam cīnījušies par visiem, par sevi, par savu valsti ne jau tādēļ, lai tagad to atdotu par pliku velti.
Patriots, protams, ir emocionāls un ideoloģisks jēdziens, tā nav pērkama un pārdodama prece, nav izdomāta speciāla zinātne, bet mums ir jājūt un jābūt savas zemes patriotiem, mums ir jāaizstāv sava zeme un mūsu gods. Bet neaizmirstiet, patrioti, cieņu! Jūsu tēvzeme nav labākā tikai tādēļ, ka tur piedzimāt jūs! Tāpēc mums nav jāposta citu mājas, ģimenes, jāsit citu bērni un zeme. Mums nav jānicina citas tautas.
Mums ir jāpierāda, ka esam cienīgi savas zemes un savas tautas ar darbiem nevis ar vārdiem.
Mums būs jāpacieš, ka mūs aplej ar dubļiem, izspiedīs no mums visu kā ar maļamo mašīnu.
Nerunāšu daiļi un maigi. Man nav jums jādzied šūpuļdziesmas un jāmierina, ka viss būs labi. Mēs skaidri zinām, kas notiek un uz ko mums ir jābūt gataviem. Mēs nedrīkstam salikt rokas klēpī un izlikties, ka viss ir labi, ja tā nav. Mēs nedrīkstam izlikties nedzirdam, ka mums bļauj pie auss.
Es saprotu, ka šimbrīžam liekas, ka pieliekties, palocīt muguru ir vieglāk, nesāpīgāk, bet vai tā patiesi ir? Nelieksimies, bet lūzīsim! Vai tas, ka būsim piekāpušies un pārdevušies, darīs godu mūsu dvēselēm? Vai šis mirklīgais atvieglojums ir vērts netīras sirdsapziņas labad? Droši tu, gļēvais, vari pagriezt muguru, tēlot, ka nekas slikts nenotiek, izlikties, ka nedzirdi izmisīgos saucienus tepat blakus! Iespējams, ka nemaz nemocīsies sirdsapziņas pārmetumos, un retu reizi varēsi pagulēt nemurgojot. Mums ir vairākas izvēles, un viena no tām mums ir jāizvēlas. Visu vai neko!
Mēs ļoti bieži visu mērām laikā – cik minūtes tas aizņems, cik dienas paies, cik nedēļas man vajadzēs? Tomēr mēs visi saprotam, ka tas, kam jāatnāk, tas atnāks. Agri vai vēlu. To gan nevajadzētu aizmirst.
Ir grūti iesākt kaut ko. Būt pirmajam un atšķirīgam, bet tas nav slikti, ka jums saku… Divu ložu krūtīs ķerts, pirmais, kas man ienāca prāta bija: „Lai Balodis paliek manā vietā!”
Man vajadzēja atrast cilvēku, kas var turpināt audzēt manu izdiedzētu asnu, kas var tālāk attīstīt idejas, kas var savākt cilvēkus!
Mums nevajag pārstāt baidīties. Tā nav gļēvuma pazīme. Bez bailēm, mēs nevaram būt drosmīgi, nevaram aizsākt lielas lietas un nevaram dzīvot,’’ Oskars Kalpaks nopūtās un izslēdza gaismu.
8.klases skolniece Diāna Birģele
(Darbs konkursam O.Kalpaka runa “Ko mums šodien teiktu pulkvedis O.Kalpaks”. Sagatavoja skolotāja Vita Klausa.)