Literārais darbs.
„Es pati gribu, ko izdomāt, kur viss, kas skaists, arī patiess kļūtu.” (Aspazija)
Šodiena ir milzīga, šodien sāp zobs, šodien ir bail par milzum daudz lietām, tāpēc grūti aiz šodienas redzēt, liekas, ka nekas cits nemaz nav bijis. Smaidīt ir daudz grūtāk nekā spļaudīties, naivums prasa lielāku uzdrīkstēšanos, lielāku drosmi nekā nicīgi savilktas uzacis.
Nevar atsāpināt zobu, nevar aizsprādzēt plakstus. Naktī vētra. Mākoņi lokās prom, zvaigznes paliek uz vietas, un beidzot debesis ir debesis nevis dzeltenu putu palags. Es skatos un mēģinu ieplest acis apakštasīšu lielumā gluži kā bērni, kas vēl nav noguruši no ainavu maiņas un gadalaiku atkārtojumiem, bet neizdodas. Nav lielā, skurbīgā prieka par to, ka esi dzīvs.
Es gribu visu pati, visu viena, lai neuzrastos neviens cits, kas uzdrošinātos šķirot lietas vajadzīgajās un nevajadzīgajās. Es pati to gribu darīt, un, protams, sevi es nekad neiešķirošu pie liekajiem krāmiem.
Es gribu nākt pati ar visām gaismām un taisnībām — tā, lai mani nav daudz jāpārgroza. Nevajag priekšāteikšanas, bet pabakstīt gan var, pastumt, pabīdīt arī, likt noprast, uz kuru pusi jāsnaikstās, lai saostu silto un pareizo.
„Tu atceries par daudz, kāpēc tu visu to nēsā līdzi?’’ viņa saka. Kur gan es to varu nolikt? Vecmāmiņas pieliekamajā, kur joprojām gaida bērnības zirnekļi, kad atvēršu durvis kaut vismazākajā spraugā? Uzticēt kādam garāmgājējam vai ļoti tuvam cilvēkam? Ko gan tas cilvēks ar to iesāks? Nesīs uz mājām? Izstāstīs kādam? Vai teiks, ka esmu saprātīga? Es esmu pazudusi, ja gaidu, kad citi mani celtu, atzītu, saprastu, stiprinātu vai aplaimotu.
Mēs uzvelkam drēbes, runājam, izveidojam civilizācijas un ticam, ka esam kaut kas vairāk par vilkiem, bet mūsos iekšā ir kāds vārds, ko nevar izrunāt, un tas ir tas, kas mēs esam.
Ja nu gājputni nemaz nav mūsu? Ja nu viņi nevis ziemās lido prom pārziemot, bet vasarās dodas šurp pārvasarot? Kā atpūtnieki kūrortā.
Ļoti, ļoti, ļoti gribas atstāt kādu švīku lielajā laika līnijā, vai ne? Es gribu visu neaizmēžamu un neizdeldējamu, lai skan pāri un cauri un lai es to visu zinu. Jā, nepiepildāmi, bet man vismaz ir tas lielais apaļais neiespējamais, ko apkalt par kaut ko mazāku, stūraināku, bet taustāmāku. Varbūt smaržos pēc tā lielā, varbūt būs kaut kas līdzīgs. Neesmu jau tik dumja, saprotu, ka nav tas pats, bet varbūt derēs.
Ja nu kas, vienmēr var pagriezties iekšup. Ja saule par košu, vēji par asu, sienas par mitru un tamlīdzīgi. Kā eži saraujas vēderos, gliemeži sabēg mājiņās un bērneļi – kāpņutelpās. Nav jau jābēguļo, var saspraust segas apkārt un sēdēt mājiņā.
Esmu piekususi būt drosmīga un pašpaļāvīga. Ir jau gandrīz pavasaris.
Man gribas tagad pateikt kaut ko tādu, kas nozīmētu visu, visu… Es neticu valodas ierobežotībai, es neticu tiem “vārdi nespēj izteikt jūtas”. Es tikai gribu, lai to varētu pateikt vienā vārdā. Vienā vārdā visu, visu.
Bet neviens jau īsti neizvēlas, kas notiks tālāk. Mums, arī man tai skaitā, liekas, ka mēs esam tie noteicēji, tie bīdītāji, kaut gan nekas īsti mēs neesam, ja neko nedarām. Citreiz vienīgais, kas atliek, ir saņemties un darīt. Piecelties no iesēdētās vietas dīvānā, nolikt grāmatu malā vai izslēgt televizoru un doties. Kur? Jebkur. Darīt labus darbus nekad nav par vēlu. Saņemt sirsnīgus ‘’paldies’’ vienmēr ir jauki. Vienīgi, nemelot un neteikt, ka citu darbs ir mans darbs. Visbriesmīgākais ir saņemt sirsnīgu “paldies”, ko neesi pelnījis.
Beigās es būšu bagāta. Nē, bagāts nav tas, kuram daudz pieder, bet tas, kuram vairs nekā nevajag. Beigās man nevajadzēs mājas, vietu, kur var iesakņoties, jo man tāda jau būs. Nevajadzēs bagātīgo vakaru sarunas, jo tās man jau būs bijušas simtiem, tūkstošiem, cik daudz man vajadzēs.
Cik bieži gan es neesmu baidījusies no patiesības? Es zinu, ka nekas slikts nevar notiks, jo patiesībai taču nav asi zobi vai nagi, bet tāpat baidos. Ja pieķeru sevi pie domas, kā labāk samuldēties, uzreiz cenšos pārliecināt, ka, runājot no sirds, patiesie (tātad arī īstie) vārdi nāks paši. Tomēr es nevaru būt patiesa visā pilnībā. Cilvēks tāds, kāds viņš ir, patiess var būt, kad viņš guļ zem zemes jau vairākus gadus. Es jau nevaru zināt- varbūt tā patiesība, ko es loloju, ir meli, tūkstošiem gadu ilgi meli, kurus cilvēce ir pieņēmusi kā patiesību.
Kad biju mazāka, man likās, ka es nekad nenomaldīšos, jo grāmatas runā tikai taisnību. Pēc tam es sapratu, ka grāmatu var iespiest jebkurš, un iestājās panika, kas vēl šodien nevar beigties.
Es gribu iesakņoties beidzot arī tur, kur viss, kas skaists, arī patiess kļūtu. Lai izskats nemaldinātu, lai meli neiežēlinātu un neizklausītos skaisti. Iesakņoties tur, kur atnākot jau ir silti un gaiši, kur nav jāizlemj- tā ir vai nav, kur uzreiz viss ir skaidrs un skaists. Kaut citreiz liekas, ka nemaz mājas nevajag, ka vajag tikai kādu mazu stūrīti, kur piemesties, kur silti un labi ir.
Aizdomājoties jau par to, ka sāp nevis patiesība, bet atteikšanās no meliem, gribas ievīstīties segā un aiztaisīt ausis, un bļaut, un spārdīties, un teikt, ka tā nav. No domām galvā jau neizbēgsi. Ļoti nāk miegs, un tā, saritinoties segā, nemaz nav tik slikti. Rītdiena ir cilvēka mūža attālumā…
8.klases skolniece Diāna Birģele
(Aspazijai veltītajam literāro darbu konkursam. Darbs saņēmis atzinības rakstu 69 dalībnieku konkurencē. Sagatavoja skolotāja Vita Klausa)